http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/298327-atskirigais_1999_un_2009_gada_lemumos_pensiju_lietas

Viesturs Razumovskis

2009. gada 28. decembrī, 20:38

Šā gada 21. decembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā par Dombrovska valdības veikto pensiju samazināšanu, ar kuru atzina likumu „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109.pantam un spēkā neesošu no pieņemšanas brīža. Pensiju likuma sakara Satversmes tiesa jau pirms vairāk nekā septiņiem gadiem taisīja spriedumu. Tas ir -2002. gada 19.martā -Satversmes tiesa atzina likuma „Par valsts pensijām” Pārejas noteikumu 26.punktu, kas paredzēja, ka strādājošiem pensionāriem pensija netiek izmaksāta pilnā apmērā, par neatbilstošu Satversmes 1.pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas. Minētie spriedumi attiecas uz relatīvi līdzīgiem lēmumiem, jo tie pieņemti sarežģītos ekonomiskos apstākļos un skar izmaiņas pensiju izmaksā. Tomēr starp abiem lēmumiem, kas paredzēja attiecīgus grozījumus normatīvajos aktos var saskatīt būtiskas atšķirības.

Jau 2002. gadā izskanēja šaubas, kuras izteica arī tiesību speciālisti, vai Satversmes tiesa pietiekamu nozīmi piešķīrusi faktam, ka skartas bija tā sauktās „otrajai paaudzei” piederošās sociālās un ekonomiskās cilvēktiesības. Tās atšķirībā no „pirmās paaudzes” tiesībām, neprasa valsts atturēšanos no tādu darbību veikšanas, kas pārkāptu jau pastāvošas tiesības, bet, gluži pretēji, sākas ar valsts aktīvu darbību, kas prasa valsts iejaukšanos un līdzekļu pārdali par labu atsevišķām sabiedrības grupām. Šāda veida viedokļu paudēji norādīja, ka Satversmes tiesai vajadzētu ar lielāku izpratni analizēt tās konstitucionālās sūdzības, kas skar sociālās un ekonomiskās tiesības, jo tās ir cieši saistītas ar valstī pieejamajiem finansu resursiem.

Arī attiecībā uz pagājušās nedēļas spriedumu ir novērojama atsevišķu personu kritika, tomēr pašlaik nevis eksperti, bet gan konkrēti politiķi uzskata spriedumu par nepareizu (piemēram, finanšu ministrs to nosaucis par bezatbildīgu). Iepazīstoties ar 2009. gada 21. decembra Satversmes tiesas spriedumu, kļūst skaidrs, kādēļ šoreiz to kritizē mazāk. Konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka pensiju ieturējuma rezultātā panāktais sociālās apdrošināšanas budžeta ietaupījums ir atbilstošs ekonomiskās lejupslīdes radītajām sekām. Tāpat nav noliegts tas, ka ar apstrīdētajām normām var sasniegt leģitīmo mērķi – sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšanu un līdz ar to sabiedrības labklājības nodrošināšanu . Tādējādi ne tik daudz pats lēmums, bet gan veids, kādā Ministru kabinets un Saeima to pieņēmusi, ir bijis par pamatu atzīt attiecīgās normatīvā akta daļas par spēkā neesošām. Tas savukārt liecina par pašreizējās valdības nevērību, jo Satversmes tiesa jau agrāk bija izskatījusi līdzīgu lietu, kurā tā bija vērsusi uzmanību uz to, ka svarīgi ir atrast pareizo risinājumu ne tikai pēc būtības, bet arī ievērojot pienācīgo proceduāro kārtību. Salīdzinot abus apstrīdētos lēmumus par izmaiņām pensiju izmaksā, var secināt, ka, 1999. gadā vismaz bija konstatējama vēlme tiesiski pareizi un atklāti pamatot, kāpēc strādājošiem pensionāriem pensija netiek izmaksāta pilnā apmērā. Pretstatā tam, 2009. gadā paredzētais pensiju samazinājums par 70% strādājošajiem pensionāriem un pensiju samazinājums par 10% nestrādājošajiem pensionāriem tika pieņemts, ignorējot pat elementārāko proceduāro kārtību.

Proti, jau „Deklarācijā par Andra Šķēles vadītā Ministru Kabineta iecerēto darbību” 6.punktā bija tieši teikts, ka sākot ar 2000. gada 1. janvāri, „jaunpiešķirtās vecuma pensijas izmaksāsim tikai nestrādājošiem un pārtrauksim pensiju izmaksāšanu strādājošiem pensionāriem” . Tas nozīmē, ka paredzēto pensiju reformu būtība tika atklāta jau pirms balsojuma par pašu valdību, kas bija apņēmusies to ieviest. Šāda kārtība ļāva iespējami ātri uzsākt gaidāmā lēmuma izvērtējumu. Teikto apstiprina fakts, ka jau 1999. gada 16. jūlijā (dienā, kad bija jāapstiprina A.Šķēles vadītais Ministru kabinets) Saeimas sēdes laikā  debatēs tika pausta attieksme, tai skaita- negatīva, pret vēl neapstiprinātās valdības ieceri strādājošajiem pensionāriem pārtraukt pensiju izmaksāšanu. Savukārt tā brīža ministru prezidenta kandidāts parlamentam skaidri norādīja, ka viņš apzinās, ka deklarācijā ir punkti, kas vairāk izskatās pēc nepatīkamu, taču neatliekamu darbu saraksta, bet viņš cer, ka šāda forma ļaus sabiedrībai stingrāk un zinošāk kontrolēt valdības darbu. Minētā kārtība tādējādi būtiski stiprināja leģitimitāti nākamās valdības lēmumam, kas paredzēja, ka strādājošiem pensionāriem pensija netiek izmaksāta. Pirmkārt, par konkrēto apņemšanos savlaicīgi uzzināja parlaments, kura ekskluzīvā kompetencē ir tiesības apstiprināt vai neapstiprināt valdību, kas grasās veikt šādas reformas. Otrkārt, tāda procedūra nodrošināja atklātību pret sabiedrību kopumā, it īpaši attiecībā pret tiem strādājošajiem pensionāriem, kuriem, pēc aptuveni pusgada, stātos spēkā ierobežojošās tiesību normas.

Turpretim „Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību” 12.2.4. punktā (Valsts sociālās aizsardzības sistēmā) skaidri ir atrodama apņemšanās – nepasliktināt esošo finansiālo situāciju pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tādējādi pašreizējā valdība nebija iekļāvusi vēlāk apstrīdēto ieceri par pensiju ierobežojumiem svarīgā Ministru kabineta darbību reglamentējošā dokumentā, kas jau pirms valdības apstiprināšanas sabiedrībai un parlamentam ļauj objektīvi izvērtēt tās iecerētos darbus. Vēl vairāk, ministru prezidents publiski noliedza nepieciešamību veikt izmaiņas izmaksājamo pensiju apmērā līdz pat 7.jūnijam - nākamajai dienai pēc pašvaldību vēlēšanām. Šī iemesla dēļ diskusijas par izmaiņām sociālā budžeta, kas skartu pensijas ilga tikai pāris dienas, bet konkrētais lēmums, kas paredzēja pensiju samazinājumu par 70% strādājošajiem pensionāriem un pensiju samazinājumu par 10% nestrādājošajiem pensionāriem, tika pieņemts pāris stundu laikā. Tādēļ ir pašsaprotams Satversmes tiesas spriedumā norādītais, ka tāda prakse nav atbilstoša konstitūcijai, jo steigā pieņemtais likums ir attiecināts uz visiem pensionāriem, neanalizējot normu radītās sekas attiecībā uz dažādām pensionāru grupām.

Satversmes tiesa norāda, ka šāda steiga un nepietiekamā ekspertu iesaiste neļāva likumdevējam pienācīgā kārtībā izvērtēt alternatīvus risinājumus un noteikt saudzējošu pāreju, ko apliecina arī vēlāk pieņemtie grozījumi attiecībā uz tiem pensionāriem, kuri saņem invaliditātes pensiju. Grozījumi paredzēja labot ātrumā pieņemto kļūdu, kas paredzēja atšķirīgo attieksmi pret personām, kuras bija invaliditātes pensijas saņēmēji (un kurām pensijas samazinājums netika piemērots), un personām, kuras invaliditātes pensijas vietā saņēma vecuma pensiju (un kurām pensijas samazinājums tika piemērots). Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja no Saeimas tribīnes skaidri norādīja, ka klaji diskriminējošā norma radusies tieši proceduārās steigas dēļ: „Komisijas vārdā vēlos teikt un lūgt invalīdiem piedošanu par to, ka Saeima, balsojot, manuprāt, sasteigti par likumu „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam”, nepadomāja vai arī Ministru kabinets nepadomāja par to, ka mums Latvijā ir cilvēki ar invaliditāti, kuriem ir vairāk par 62 gadiem. ”

Bez pārmetumiem par pārlieku lielo skubu, izstrādājot un pieņemot likumu „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam”, Satversmes tiesa norādīja arī uz citiem nepārdomātiem aspektiem attiecībā uz apstrīdētajām normām. Piemēram, ka, atkāpjoties no pastāvošās sistēmas, ir jāparedz saprātīgs pārejas termiņš. Tas īpaši esot attiecināms uz strādājošiem pensionāriem, kuri nemaz nevarēja izbeigt darba attiecības atbilstoši Darba likuma prasībām un atsevišķos gadījumos pensijas tika ieturētas neskatoties uz to, ka darba attiecības tika faktiski pārtrauktas. Minētais trūkums ir acīmredzama pašreizējās valdības nevērība, jo, piemēram, 1999. gada „pensiju lietā” tā laika valdība turpretim savu ieceri bija ne tikai iekļāvusi valdības deklarācijā, bet arī, pieņemot grozījumus 1999. gada 5.augustā, centās noteikt saprātīgu pārejas termiņu (2000. gada 1. janvāris), par spīti tam, ka uzskatīja - pēc iespējas ātrāk jāsamazina pensiju budžeta deficīts.

Protams, nepārdomāti un steigā pieņemti lēmumi lika pašreizējai valdībai meklēt citus argumentus, kā pamatot tiesību normu tiesiskumu, tajā skaitā atsaukties uz starptautiskajiem aizdevējiem, kas it kā ir prasījuši apstrīdēto normu pieņemšanu. Tomēr Satversmes tiesa, izvērtējot minēto apgalvojumu, ir secinājusi, ka starptautiskās saistības pašas par sevi nevar kalpot par argumentu pamattiesību ierobežošanai. Starptautiskie aizdevēji sniedza vispārējus uzstādījumus, piemēram, izvirzot prasību veikt speciālā budžeta izdevumu samazinājumu, taču izvēle par veidu, kā šīs prasības izpildīt, bija atstāta Latvijas likumdevēja ziņā.

Nobeigumā jāuzsver, ka raksta mērķis nebija vērtēt to, vai pensiju ierobežojumi vispār bija nepieciešami un iespējami. Uz šādu jautājumu jau ir atbildējusi pati Satversmes tiesa, kas atzina, ka pensiju ieturējuma rezultātā panāktais sociālās apdrošināšanas budžeta ietaupījums ir atbilstošs ekonomiskās lejupslīdes radītajām sekām un, ka šādā veidā varētu sasniegt apstrīdēto normu leģitīmo mērķi. Tomēr ir nepieciešams uzsvērt, ka par spīti konstitucionālās tiesas izpratnei par pašreiz notiekošo valstī, tā atcēla apstrīdētās normas dēļ acīmredzamās steigas un neprofesionālā lēmuma pieņemšanas veida. Tas savukārt liecina par vāju valdības un it īpaši – tās vadītāja - spēju pieņemt nepieciešamos lēmumus atbilstoši tiesiskā veidā.